"Sava grāmata" saruna ar dzejnieci Ingu Pizāni

Tas ir mans pasaules redzēšanas veids. Dzeja ir daļa no manis, manas būtības.

Inga Pizāne ir Krāslavā dzimusi latviešu dzejniece. Viņa raksta dzeju un prozu, aktīvi darbojas literārajā jomā, un 2020. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju. Ingu interesē fotogrāfija, kino, sarunas, klusums, ceļošana un lasīšana.

Inga Pizāne ir autore dzejoļu krājumiem "Tu neesi sniegs" (2016), "Siena, ko nosiltināt" (2019) un "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm" (2022). 2018. gadā iznācis dzejas krājums angļu valodā "Having Never Met" ("A Midsummer Night's Press") Džeida Vila (Jayde Will) tulkojumā.

Kādi bija stimuli (ārējie un iekšējie), kas rosināja tevi izdot savu pirmo grāmatu?

Iekšējie – gatavība sastapties ar lasītāju un kritiku, gatavība palaist dzejoļus savā dzīvē, sākt jaunu rakstīšanas posmu. Ārējie – pietiekama publikāciju esamība, izietas literārās skolas un semināri. Manā gadījumā pirmās grāmatas soli palīdzēja spert dzejnieks un mans literārais skolotājs Jānis Rokpelnis, kurš uzdeva vienkāršo, bet tik vajadzīgo jautājumu: “Inga, kad būs grāmata?” Tad nu kopā pie tās arī sākām strādāt.

Vai otro un trešo grāmatu ir vieglāk izdot nekā pirmo?

Drīzāk jā. Vismaz man tā bija, jo, izdodot pirmo, piedzīvoju daudz mulsuma un neziņas. Gan par tehniskām lietām un finansēm, gan emocionāli – ir lielāka nepārliecinātība, bažas, domas par to, kā grāmatu uztvers un pieņems citi. Ar otro, trešo bailes mazinājušās gan pieredzes dēļ, gan kopumā stiprinājusies sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa. Vai precīzāk – uz sava. Vairāk uzticos pati sev.

Dzejoļi pie tevis atnāk paši vai tu tos aicini?

Domāju, ka abējādi, jo atnākt var tikai tad, ja cilvēkā tam ir vieta, prioritāte, nozīme, atvērtība. Lielos vilcienos es visu dzīvi, pasauli un notikumus redzu un tulkoju dzejoļos. Tas ir mans pasaules redzēšanas un sajušanas veids. Dzeja ir daļa no manis, manas būtības.

Vai dzeju var rakstīt ikviens?

Pamēģināt var, bet, vai ikviens to gribētu darīt regulāri, uz mūžu, - diez vai. Tam vajag stipru apņemšanos, sajūtu, ka tas ir tavs dzīves ceļš, jāatlicina ļoti daudz laika gan pašai rakstīšanai, gan darbībām ap to, arī lasīšanai. Visticamāk tomēr nepieciešama arī poētiska dzīves uztvere, sajūta, ka tas, ko redzi vai jūti, ir iemūžināšanas vērts. Manā gadījumā gan vārdos, gan fotogrāfijās.

Par ko rakstīt ir vieglāk – prieku vai skumjām?

Vieglāk ir rakstīt par spēcīgu, aktuālu emociju, kas spraucas pa vīlēm laukā. Reizēm tas var būt arī mierīgs, poētisks vērojums, bet arī tas parasti nāk kā spēcīgs impulss, sajūta, ka esi īstajā vietā, laikā. Tomēr man ir tā, ka prieks biežāk aicina uz dzīvošanu, bet skumjas uz refleksiju, pierakstīšanu. Varbūt tāpēc skumjie dzejoļi tomēr dominē.

Cik liels daudzums puķu izkliedē izmisumu? Un uz cik ilgu laiku?

Reizēm tā ir viena smilga. Reizēm ar rožu klēpi nebūs gana. Domāju, ka mums visiem ir tā. Atkarīgs no tik daudz kā. Tomēr kopumā ziediem patiešām ir spēks uzlabot manu noskaņojumu, neatkarīgi no tā, vai pašas plūkti/pirkti vai dāvināti. Uz cik ilgu laiku? Kamēr zied. Kamēr ir spēks tos vērot, par tiem priecāties.

Būs arī proza vai tikai dzeja?

Proza ir. Pagaidām esmu to paturējusi pie sevis dažādu apstākļu un sajūtu dēļ, taču no sirds ceru, ka kādreiz arī mana proza ieraudzīs dienas gaismu grāmatas formātā.

Kas tevi rakstīšanai iedvesmo ikdienā?

Puķes, kino skatīšanās, grāmatu lasīšana, sarunas ar tuvajiem cilvēkiem vai draugiem, pastaigas pa pilsētu vai gar jūru, izbraucieni, ceļojumi, laika ritējums, gadalaiki. Patiesībā viss – pat vīna pudele, kas man nejauši izkritusi no rokām.

Paldies mūsu Instagram konta sekotājiem par jautājumiem!