Māris Linde (Māris Krists Linde) ir viens no aktīvākajiem grāmatu raksītājiem Latvijā. Ar viņa roku sarakstītas nu jau vairāki desmiti grāmatu par latviešu un baltu tautu vēsturi, kā arī vairāki prozas darbi. Pēdējos gados Māris savas grāmatas izdod izdevniecībā "Sava grāmata". Ņemot vērā autora ilgstošo darbību grāmatizdošanā, domājām, ka arī citiem būtu interesanti uzzināt viņa domas par grāmatu rakstīšanu un izdošanu.
Kā iesāki rakstīt, kas uz to pamudināja?
Iesāku rakstīt laikā, kad rakstāmmašīnas svētkos tika ieslēgtas drošās telpās un aizzīmogotas... Rakstīju Latvijas laika cilvēku un grāmatu iespaidā, kuras bija paglābtas no makulatūras kaudzes un gāja no rokas rokā. Tā bija tāda vēlēšanās tomēr pateikt to, kas bija aizliegts sacīt skaļi. Nekas no tā netika domāts izdošanai. Bet toreizējās dzīves attēlojums no Rakstnieku Savienības saņēma novērtējumu: „Neatbilst padomju dzīves īstenībai.”
Vai ir kāds īpašs veids, kā raksti - kāda rutīna, ko ievēro?
Jāraksta tad, kad ir ko rakstīt... Citādi tas var izgaist. Var teikt arī tā – līdz trijiem vai no trijiem naktī. Kā nonāci līdz pirmajai izdotai grāmatai, vai viegli to bija darīt? Kad tas bija?
Pirmie stāsti tika uzrakstīti uz trofeju rakstāmmašīnas, ko man iedeva klases biedrs. Tas bija laiks, kad skolā klīda runas, ka vajadzētu uzrakstīt un izplatīt skrejlapas. Vēl tagad nezinu vai tas nebija „kantora” pirksts, jo klases biedrs lielījās ar ieročiem, kurus tam bija izņēmusi milicija, bet palika nesodīts. Pirmos savus stāstus ieraudzīju iespiestus LNNK laikrakstā Atmodas laikā. Salasīju tos kopā, vēl dažus citus un ar trīcošu sirdi devos uz Liepāju.
Kas ir tas, ko iesaki jaunajiem autoriem - kā izdot savu grāmatu, ja nav pieredzes?
Savās acīs redzu pats sevi – kā iegāju Liepājas universitātes (bijušā Skolotāju institūta) spiestuvē un šo pašu jautājumu uzdevu tās vadītājai Ingai Rončei. Viņa man atbildēja: „Lai izdotu grāmatu, tā ir jāuzraksta!” Tas arī ir viss noslēpums – jāsatiek cilvēks, kurš ir pretī nākošs, saprotošs un kuram nav žēl ziedot laiku, lai palīdzētu iesācējam. Tādi cilvēki, kuriem grāmatniecība joprojām ir sirdslieta, atrodami arī šajā laikā, kad ļoti daudzi neko citu nezina kā tikai domāt par peļņu un pašlabumu. Daudz ko nosaka arī šodienas tehniskās iespējas. Un šodienas jaunajiem autoriem tieši to nodrošina izdevniecība „Sava grāmata”.
Kāds būtu padoms tiem, kas ir sarakstījuši grāmatu, bet nav saņēmušies to izdot?
Ja kāds baidās no kritikas, tad jāzina, ka nekad visiem neizpatiksi. It sevišķi, ka tiek skartas dzīves aktuālas tēmas. Taču, ja rakstīts ir bez liekuļošanas, to, kas izprasts un patiešām „dedzina” prātu, tad noteiktai lasītāju daļai Jūsu darbs būs vajadzīgs. Domāju, ka rakstot vismazāk vajadzētu domāt par ienākumiem no grāmatas. Var teikt arī tā – kas gan tā ir par grāmatu, kas patīk visiem un netiek kritizēta?
Kādi ir nākotnes plāni - kādas grāmatas, par ko, kādas tēmas?
Gribas uzrakstīt un izdot patiesu mūsu tautas vēsturi. Šeit nerakstu „Latvijas”, jo tas mūsu prātos novelk striktas laika un teritorijas robežas. Atcerēsimies, ka mūsdienu Latvija pat tuvu neietver sevī ne mūsu tautas apdzīvoto telpu, ne arī tās vēsturi, kura savu priekšgājēju veidā iestiepjas sirmā aizvēsturē un vairākos kontinentos.
Kāds ir lielākais sapnis, vai vēlēšanās saistībā ar grāmatu rakstīšanu, izdošanu?
Gribētu, lai rakstniekiem būtu pašiem savs grāmatu veikals, kurā tās varētu pārdot par „normālu” cenu, nevis apmierinot starpnieka alkatību. Esmu atradis, ka ir manis izdotās grāmatas, kuras lasītājiem tiek piedāvātas pat ar astoņkārtīgu uzcenojumu!
Varbūt, ir kāds īpašs darbs, ko vēlies sarakstīt un pēc tam izdot grāmatas veidā?
Gribētos sarakstīt mūsdienu „Mērnieku laikus”, taču tas ir daudz sarežģītāk nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Kāpēc? Tāpēc, ka daudz kas šodien notiek aiz slēgtām durvīm, tautai nezinot. Lai to izprastu, būtu jāiejūtas šo cilvēku (?) ādās, taču – kuram gan ir prieks kaut domās kļūt par savas tautas nodevēju?